IZV 11. klases skolēnu piedzīvojums

Pēc garas nedēļas praksēs IZV 11.klases skolēni saulainā piektdienas pēcpusdienā pulcējās Rīgas Centrālajā stacijā. Mugurās sportiska paskata apģērbs, kaut kur blakus mugursomas ar uzsietiem guļammaisiem, paklājiņiem un teltīm. Un kaut kur pa vidu mantu kalniem arī ģitāra un restes gaļas cepšanai. Pulkstenis rāda 14:44. Vēl 2 minūtes un vilciens pametīs Rīgas staciju, lai nogādātu skolēnus Siguldā.
Gaujas nacionālais parks ir ne tikai Latvijas lielākais, bet arī vecākais nacionālais parks – šī gada septembrī apritēs tieši 50 gadu kopš tā dibināšanas. Arī samērā īsā gājienā iespējams piedzīvot ļoti daudz – turpat Siguldas pievārtē, mērojot vien 12 km, izdodas savākt 200 m kāpumu, dzirdēt Vējupītes čalošanu, ielūkoties Raganu katlā un pārbaudīt, cik vienpadsmitklasnieki spēj satilpt Pētera alā.

Fonā no telefoniem skanot hokeja čempionāta komentētāju balsīm, gan jaunieši, gan viņu mantas beidzot nonāk nometnes vietā Gaujas krastā. Šķiet, laiks atbrīvot somas no desām un kartupeļiem, ko baudīt vakariņās.
Kas to lai zina, kad tieši vakariņošana lēnā garā pārvētās brokastošanā, un par gulēto stundu skaitu droša var būt tikai dzeguze otrā Gaujas krastā. Tomēr, mācību gads vēl nav galā, tāpēc Gaujas krastā pavisam palikt nav lemts. Ap desmitiem mantas sapakotas atpakaļ somās un pārdesmit jaunieši gatavi doties tālāk.

Izpētām Gūtmaņalu un apstaigājam Krimuldas pilsdrupas un muižas ēku. Turpat blakus ieturam nelielu saldējuma pauzi un dodamies lejā līdz Gaujai tikai tāpēc vien, lai pēc tam atkal kāptu augšup – 444 pakāpienus no Gaujas ielejas līdz Jāņa Poruka ielas tālākajam galam.
Pēdējais ceļa posms pavisam taisns – līdz Siguldas stacijai. Pēc enerģiskā soļa iepriekšējā dienā, ceļš māju virzienā šķiet klusāks un pārdomām pilns. Varbūt tās ir domas par praksi jaunnedēļ, vai to, kā Latvijai veiksies hokejā turpmāk, bet nepamet sajūta, ka kopā ar biedriem ir kaut kas piedzīvots – pāršķirta vēl viena lappuse vidusskolas grāmatā.